Tie ir faktori, kas ietekmē RigaBrain seansa gaitu. Tas nozīmē, ka ārējs ierobežojums ir jebkurš tāds faktors vai faktoru apvienojums, kurš nav tieši „pārveidojams”  RigaBrain seansā (RB) – t. i., tie ir "jāizlabo" paralēli RB seansu apmeklējumam. Piemēram, ja klients turpina katru dienu lietot kokaīnu vai ir nepārtrauktā stresa stāvoklī, tad RigaBrain seanss nevar tūlīt mainīt vai dot ko tādu, kas mainītu šo uzvedību vai situāciju. Šāda uzvedība vai situācija ir ārēja attiecībā pret RB. BET seansu gaitā veidosies ļoti dabiska – iekšēja – izvēle, un klients vai nu atteiksies no kokaīna lietošanas, mainīs vidi vai attieksmi pret notiekošo. Būs cīņa - mainīties vai pārtraukt seansus. Tie, kuri turpina seansus, agrāk vai vēlāk piedzīvo radikāli pozitīvas pārmaiņas.

Tie, kuri pakļauti fiziskai/psiholoģiskai varmācībai, pārtrauks attiecības – vai arī pārtrauks RB. Taču līdz laikam, kad šie faktori – „ārpus” RigaBrain procesu vides – tiek likvidēti, tie turpinās ierobežot šo procesu, mazinot tā radītā ieguvuma vērtību dažās klienta dzīves jomās.   

To var salīdzināt ar laivu, kas piesieta piestātnē, taču dzinējs darbojas – laivas darbība nebūs tāda, kādu īpašnieks tai paredzējis vai uz kādu cer, jo tā ir piesieta. RigaBrain seansā ir reāla iespēja palaist dzinēju līdz galam un pārraut piesaistes tauvu vai salauzt piestātni un „atbrīvot” laivu; līdzīgi daudzos gadījumos RB seansos cilvēks spēj pats  sevī atklāt un arī atbrīvoties no iekšējiem un ārējiem  ierobežojumiem, ar kuriem nav varējis tikt galā, iespējams, vairākus gadus. Klienti vienkārši pārstāj darīt pāri savam ķermenim vai kam citam, un tas notiek RigaBrain procesu rezultātā.

Ierobežojošie faktori

Trenera uzdevums ir kopā ar klientu pārvarēt ierobežojumus — visu to, kas neļauj izjust “savu būtību”.  Dažkārt cilvēks tūlīt negūst rezultātus, ja pastāv fiziski ierobežojumi, piemēram, elpošanas apstāšanās miegā, astma, endokrīno dziedzeru problēmas, u.c. apstākļi un norises, kas neļauj CNS darboties, pilnīgi izmantojot sarežģītās uzbūves iespējas.

Domāšanas ierobežojumi

Pirmā  koncepcija. Jums „ejot” dziļāk sevī vai pilnīgāk izjūtot savu būtību, prāts (lasīt - iedomas), baidoties no apdraudējuma, ka to galu galā var atstumt malā, cīnīsies pretī vai centīsies izlauzties ar spēcīgām domām, paužot - „tas ir nepieņemami, kaut kas ir jādara”. Tas mēģina jūs pārliecināt, ka jums turp nav jādodas, ka jums ir vajadzīga prāta palīdzība, lai kontrolētu vidi. Šāda rīcība jums nekā laba nesola. Tā ir tiekšanās uz palikšanu sevis uzbūvētā komforta iežogojuma zonā. Jebkura šīs zonas robežu maiņa vai pārkāpšana pāri tās robežām var izraisīt diskomforta sajūtas.

Otra koncepcija attiecas uz „attīrīšanos”. Atslābinoties mēs bieži atrodamies savā ķermenī daudz pilnīgāk. Arvien vairāk laika enerģētiski pavadot savā ķermenī, vecās, mūsos apglabātās emocijas tiks atbrīvotas. Tas nav neparasti, un, kad tas ar klientiem notiek, treneris to bieži uzlūko kā labu ziņu (lai gan nebūt neesmu sajūsmā, kad tas notiek ar mani pašu, — varat iedomāties), jo tas attīra veco, sāpju pārņemto ķermeni, — kā teiktu Erkharts Tolle. Kad tas notiek, atliek vienīgi sēdēt un ļauties procesam, pieņemot visas sajūtas, kas paceļas uz augšu, — tā mēs tās atbrīvojam. Bet — atkal — prāts kā parasti cenšas pārņemt šo procesu (kā filmās “Pērtiķu planēta” vai “Es, robots” — prāts pārņem visu). Laba grāmata šī jautājuma pilnīgākai izzināšanai varētu būt Maikla Brauna „Klātbūtnes process”. Arī Īzaks Šapiro ir labs skolotājs un var palīdzēt saistībā ar šo procesu. Vispilnīgākās garīgās norises ir saistītas ar šo problēmu — cilvēkam ir jāuztver pasaule ar sajūtām, bet sabiedrība to neatbalsta, pretī liekot prātu.

Šie ierobežojumi jāuzskata par lieliskām iespējām, kas paver ceļu milzu pārmaiņām. Ierobežojumus var saukt par “sienām”, ko saista ar garīgumu. Kad „ieejam” sevī dziļāk (sāksim ar ideju, ka mums ir savs “es”), mēs sastopamies ar sienām, kuras paši „uzbūvējām” (kas saglabās sava “es” ideju) un kuras ir “jānojauc”, lai iegūtu skaidru redzējumu (vai piedzīvotu savu būtību). Uz šīs sienas ir uzraksts, kas pauž aptuveni šādu domu: „kaut kas ir jādara”. Sienas mēs varam sagraut, pieņemot savas sajūtas. Man gribas teikt, ka cilvēki, kas ar to saskaras seansu laikā, šobrīd stāv pretī sienai, ar kuru tūlīt kaut kas notiks. Tas ir viens no dzīves skaistākajiem momentiem – nojaukt savas iedomu pasaules mūri. Dažreiz klienti saka: “Tas ir kā piedzimt no jauna. Tu redzi savādāk, tu domā savādāk, tu jūties savādāk – daudz brīvāk un nesaistīti. Tā ir fantastiska sajūta, kas tevi nepamet un ir pastāvīga.”

Jums ir vairākas izvēles iespējas. Jūs varat turpināt cīnīties pret piedāvāto iespēju, kas nozīmē padoties “prātam” un būvēt vēl augstāku sienu (jo prāts jau saņēma ziņu, ka nekā cita, ko darīt, tam nav atlicis), vai varat pieņemt iespēju. Un viena no “pamošanās” atslēgām ir ignorēt, ko citi dara vai nedara, ļauties iespējai, ļauties seansam, neko nedomājot. Un brīnums notiks. To redzam ik dienu. Bet nav arī jāskrien, var gaidīt 10, 20 vai pat 40 gadus, jo smadzenes pašas tiecas pēc šī miera, iekšējās stabilitātes, noturības “pret” stresu, efektīvākas darbības.

„Pieņemt nepieņemamo — tas ir lielākais labvēlības avots pasaulē.” Erkharts Tolle.

Jūtas, depresija un stress

Tā nav, ka cilvēkam vienkārši „ir” sajūtas. Tās mums nepiegādā  ar FED EX vai LATVIJAS PASTU , – tās būtībā rada ķermenis, un ķermenis to radīšanā patērē milzu enerģiju. Un nevis tāpēc, ka depresija mūs ārkārtīgi iztukšo: ķermenim ir smagi jāstrādā, nevis lai sasniegtu milzu produktivitāti, – lai saglabātu depresiju. No iekšējā skatījuma mums šķiet, ka depresija „vienkārši notiek” vai „vienmēr ir”, taču tā tiek radīta. RigaBrain uztvers „produktīvos” procesus un dos atgriezenisko saiti centrālajai nervu sistēmai par to, kādu lielu „darbu” tā patiesībā dara. Tas pats attiecas uz „sajūtām”. Un te neliels ieskats, kā mēs par tām domājam. Ja jūs sakāt „jūtos kā”, tās patiesībā nepavisam nav sajūtas, par kurām jūs runājat, bet uzskats. „Man ir tāda sajūta, ka neesmu nekā vērts” patiesībā saka ko šādu: „Es jūtos ļoti skumji, jo arvien turpinu domāt par... (un/vai) uzskatu, ka neesmu nekā vērts, un turpinu atgādināt sev, ko izdarīju un neizdarīju, kas atbalsta šo manu uzskatu”. Nav tādas sajūtas „pašvērtības trūkums”. 

Stresam var būt ievērojama loma, un tas ir „ārējs” attiecībā  uz RigaBrain procesu kā tādu, kad tas notiek „tur ārā” klienta dzīvē. Taču RigaBrain process tieši informēs klientu par to, cik skaidri saskatāmi tas ir, un Klients, bieži pat nedomājot konkrēti par to, sāks veikt izmaiņas, kuras tieši un netieši mazinās vai atbrīvos stresu, tostarp vienkārši „aizejot” no stresu veicinošajiem faktoriem. Klienti pieņem lēmumu – aiziet no pazemojošajām attiecībām, pamest darbu, kas rada viņiem naidīgu vai nelabvēlīgu vidi, pārceļas uz drošāku dzīves vietu utt. Pārveide notiks, tikai, cik ātri un/vai dziļi izmaiņas norisināsies, bet tās būs.